Dārgais Ziemassvētku Vecīti!
Tā laikam Tev nav pierasta lieta, saņemt vēstules šādā dienā, divdesmit sestajā februārī, bet es gribētu noskaidrot kādu domstarpību, kas radusies mūsu starpā.
Pagājušā gada beigās es Tev uzrakstīju vēstuli, kurā palūdzu no tevis velosipēdu, elektrisko dzelzceļu, skrituļslidu pāri un futbolista formu. Visu gadu es mācījos kā vājprātīgs, un man bija labākās atzīmes ne tikai klasē, bet arī visā skolā.
Goda vārds, neviens neuzvedās tik labi kā es ar vecākiem, brāļiem un draugiem. Es pastāvīgi skrēju uz veikalu un pat divas reizes palīdzēju večiņai pāriet pāri ielai. Nav palicis neviens labs darbs, ko es
nebūtu izdarījis.
Un kāda mārrutka pēc tu atnesi man šito debilo krūzīti, idiotisko svilpīti un to pretīgo atbaidošo zeķu pāri? Ko tu, āpsi, vispār esi no sevis iedomājies, šādi liekot man visu gadu uzvesties, un atstājot
visu šo mēslu čupu zem eglītes? Un, kā ņirgājoties, tu atnesi ta-a-a-a-adu dāvanu kaudzi tam kretīnam, kas dzīvo kaimiņu mājā, ka viņš ar tām visām pat pa durvīm nevarēja ieiet?
Tā ka nemaz neiedomājies nākošgad bāzt savu resno smirdīgo pakaļu man pie loga! Es tevi turpat uz vietas izdrāzīšu, es ar akmeņiem nomētāšu tavus apdi@$ušos briežus tā, ka viņi aizbēgs no tevis, un tev kājām nāksies iet atpakaļ uz savu nedataisīto Ziemeļpolu, apmēram tāpat kā man tādēļ ka tu man neuzdāvināji to nolādēto velosipēdu!

Ej d!#$t, Ziemassvētku vecīt!
šogad tu tiešām uzzināsi, cik es slikts varu būt, tu, resnais, taukainais, smirdīgais briežu drātētājs!
Vienmēr tavs,
Jānītis.